DABAS KONCERTZĀLE | 2020 : Geastrum – stāsts
59552
page,page-id-59552,page-child,parent-pageid-59510,page-template,page-template-full_width,page-template-full_width-php,edgt-core-1.1.2,ajax_fade,page_not_loaded,,vigor child-child-ver-1.0.0,vigor-ver-1.6.1, vertical_menu_with_scroll,smooth_scroll,side_menu_slide_with_content,width_370,wpb-js-composer js-comp-ver-4.7.4,vc_responsive
 

2020 : Geastrum – stāsts

Andris Sējāns

 

Basas kājas

 

 

-“Ko bļau’!?”, jā, šis jautājums, kura izteiksmē bija saklausāms ne tikai jautājums, bet arī apsaukums, izsaukums un reizē skaidrība un mierinājums, manā galvā iesēdies uz palikšanu. Ķērpīgais balss tembrs to tikai papildināja, jo lai cik jocīgi tas nebūtu, ES biju apmaldījies mežā…

 

ES – tas nozīmē, nav laika, liela slodze un temps, ofiss un sapulces darbā un pat gultā. To visu sauc – Bizness, kurš pēdējā laikā ir plaši izpleties no vienas sporiņas uz visām pusēm. Tas sākās ļoti vienkārši, ar visparastāko dokumentu un citu vizuālu materiālu kopēšanu. Vēlāk mani ieinteresēja pašas kopēšanas tehnoloģijas attīstīšana ar domu, ka varētu nokopēt it visu. Tas nu man gandrīz ir arī izdevies. “Gandrīz”, jo pavisam nedaudz atlicis, lai nokopētu cilvēka smalkākās maņu sistēmas –  garšu un smaržu. Ķīmiskais kopēšanas process ir izdevies, bet pie ģenerēšanas vēl jāpiestrādā, taču ar attēlu un skaņu nu jau viss ir tādā līmenī, ka man ir sadarbības līgumi pat ar kosmosa izpētes aģentūrām. Manas tehnoloģijas spēj pierakstīt un atdarināt jebkuru skaņu (tagad komponistiem vairs nevajadzēs stundām ilgi sēdēt mežā, pierakstot putnu dziesmas). Ja radīta pietiekami liela datu bāze, proti, piefiksēts, nokopēts jau pietiekami liels piemēru skaits, mūsu aparāti  pat spēj ģenerēt to, ko nemaz paši kādu iemeslu dēļ nespēj saskatīt un saklausīt. Jūtos kā tāds Davinči vai brāļu Raitu pilntiesīgs klubiņa biedrs – smeļamies iedvesmu dabā, vērojam tās likumus un RADĀM tehnoloģijas, kas ļauj mums lidot kā spārēm, redzēt kā ērgļiem, traukties kā gepardiem, peldēt kā delfīniem. Esmu pieprasīts, svarīgs un loģiski lepns par sevis sasniegto un bizoju tālāk, pārāk apkārt neskatīdamies. Resp., bizness veiksmīgs, piķis  ir, nav laika analizēt, esmu laimīgs vai nelaimīgs (tas tāds, manuprāt, pārāk neizmērāms kritērijs), tik pa brīdim attopos, ka kaut kas tajā visā pietrūkst, kaut kas nav pareizi. Šī doma kļūst arvien uzmācīgāka, bet risinājumu patlaban ieraudzīt nevaru, ja nu vienīgi tik to, ka paņemu bišku visīti, pasaku sev “Ai, viss taču ir normāli!” un rullēju tālāk.

 

Rullēju, rullēju, kamēr ņēmu un vienkārši apmaldījos mežā kā tāds hļupiks. Ar sava uzņēmuma nodaļu vadītājiem bijām aizdevušies uz mežu. Tas tagad modē, stiprināt kolektīva sadarbību, savstarpējo sapratni, toleranci, izpalīdzību dažādos retrītos, pārgājienos utml. Man vienmēr šķitis (un te bez ironijas), ka tieši mežs ir tā vieta, kur nezinkādu iemeslu dēļ minētās kvalitātes apdeitojas  visveiksmīgāk. Tad nu ar “izteikti asprātīgo” devīzi “Neesi sēne, nesēdi mājās!” devāmies sēņot.

 

Neieslīgstot detaļās, pēc kāda laika, jau dienas novakarē esmu mežā viens, kliedzu, bet nevienu no kolēģiem sasaukt nevaru (ik pa brīdim pats no savas aurošanas sabīstos – ka tik kāds staltbriedis vai alnis neiedomājas, ka esmu tā konkurents). Paldies visiem “gandrīz-100-procent-pārklājuma” mobīlajiem operatoriem – zonas nav! Brīdī, kad beidzot kaut ko sāku uztvert, protams, arī baterija nosprāgst, skaidrs, ka to uzlādēt nevaru un jebkāda iespēja pieslēgties kādam tīklam man ir zudusi. Atpūšoties no bļaustīšanās, centos atcerēties, ko skolā mācīja par debespušu noteikšanu dabā, apsūnojušos koku stumbrus, koku vaiņagu proporcionalitāti, bet tas bija bezjēdzīgi – ne nu es stresā varēju saskatīt kādas likumsakarības, ne es arī zināju, no kuras debespuses mežā vispār ienācu.

 

Tā nu turpinu bļaustīties vēl krietnu laiku, nu jau vairs īpaši apkārt nestaigādams (esmu dzirdējis, ka ja pavisam apmaldījies, vajagot palikt uz vietas), izmisums pieņemas spēkā, krēsla arī…

 

Un te pēkšņi šis sūnmīkstā pustenorā, ne piesmakušā, bet mazliet ķērpju un papirosu aizmiglotā tembra jautājums –  “Ko bļau’!?”.

 

Pirmajā brīdī domāju, ka sākušās dzirdes halucinācijas, bet nē, dzirdētajam guvu arī vizuālu apstiprinājumu – turpat, kādus 5-6 m nostāk no kāda krūmu puduriņa izniris vecis, nu tāds kārtīgs sēņu vecis (es tādus saucu par “ķērpīšiem”), gari, sirmot sākuši mati, arī bārda, labsirdīgas acis, vienā rokā klūgu groziņš ar tā apakšā ieklātu avīzīti (“Cīņa”) un dažām “paraugsēnēm”, otrā mazmazītiņš nazītis un, kas dīvaini, kājas basas. Mute visu laiku mazliet kustībā, it kā kaut ko košļājot… ieskatoties,  sapratu, ka zelētas tiek viņa paša pāri augšlūpai pāraugušās ūsas. Redzēdams, ka es apstulbis, šis vēlreiz:

“Kas i’? Ko bļau’?”

 

Es, mēģinādams saprast, kā tas nākas, ka šis, pēc visa spriežot, visu šo pēdējo laiku tepat pudurā sēdējis, klausījies manu “koncertu” un tikai tagad parādījies, atbildu, ka esmu apmaldījies, izlādējies un no tīkla atslēdzies, tādēļ “bļau’ “. Saprotot, ka vecis nekāds krimināls elements nav, vaicāju šim, vai man ar viņa palīdzību nebūtu kāda iespēja pieslēgties tīklam.

 

Šis saka, ka esot. Es jau nopriecājos, tomēr šis turpina: – “Pa, pa…Bet kādam tīklam?”

 

Atbildu:- “Nu kā, visparastākajam vispasaules tīmeklim! (Mazliet ironizējot), tam, kas pēdējās 100-gades cilvēces lielākais izgudrojums. Gribu saprast, kur esmu, kur mans auto, uz kuru pusi jāiet.”

 

-“Ā, tam! Nē nevar! Man nav mobilā”, saka vecis.

 

-“Ko tad tu man vaicā par tīklu veidiem…”, mazliet pats nobrīnos par neadekvāti familiāro “tu”, laikam stresiņš pietiekami augstā līmenī,- ”…ja tev mobilā nemaz nav?”

 

Vecis uz mani tā caururbjoši paskatās:

-“Jā, mobilā man nav, bet baterija, toties, ir pilna!” ķērpītis, acīmredzot, man mazliet uzbrauca.

 

-“Redzi, mani neinteresē tīkls, kuram var beigties baterija, mani interesē ĪSTAIS tīkls. Tāds, kam esi pieslēgts nepārtraukti un tevi no meža izvest tam būtu pārāk viegls uzdevums. Un te es nerunāju par šo konkrēto mežu, bet par jebkuru mežu, arī to, kas ir katrā no mums, mūsu galvās, mūsu domās un darbībās. Tajās apmaldījušies jau esam krietnu laiku, lai gan ceļa zīmes ir tepat.”

 

Kaut kas manī tā kā novibrēja. Bet nu tagadiņ jau vairs nesapratu – vai nu džeks ir trallallā, vienkārši no kādas pasakas izkāpis, vai arī te tikko dzirdēju kaut ko lielu, itin konkrēti man adresētu. Veča teiktajā piefiksēju, ka no meža tikt ārā būtu vieglāk par vieglu, bet nu manu interesi jau kņudina kas cits – ĪSTAIS tīkls. Viņš, laikam pamanījis dzirkstelīti manās acīs, turpināja:

-“Nu, vai vēlies pieslēgties?”

 

Atbildēju apstiprinoši.

 

 

Geastrum (Zemes zvaigzne)

 

-“Panāc šu’!” vecis aicināja mani sev tuvāk.

 

-“Stop-stop-stop-op-op-op-op-pa-pa-pa-pa! Skaties, kur kāp!” Paskatos uz zemi, pirmajā brīdī nesaprotu, kas vecim nepatīk, bet tad ieraugu gan. Tādu sēni līdz šim redzējis nebiju. Tāds kā pūpēdis ar dubultu apvalku, kur ārējais apvalks pārsprādzis tādās kā daivās, kas, katra atvērusies uz savu pusi, pēc izskata atgādina…

 

-“Tā ir Zemes zvaigzne”, saka vecis.

 

-“Jā, tiešām zvaigzne! Fantastiski!” man pasprūk kas līdzīgs sajūsmai, bet no sirds.

 

-“Jā, zvaigzne, kuru var aplūkot, un kurai var pieskarties, nekur ar gaisa kuģi entos gaismas gadus nelidojot, tai pat laikā kosmoss, kas slēpjas aiz šajā zemesjumā mirdzošās zvaigznes nav mazāk bezgalīgs un fascinējošs kā tas, kas augšā. Sensenos laikos mēs, cilvēki, bijām šīs sistēmas sastāvdaļa, taču vienā brīdī kaut kas notika, ja gribi, varam to dēvēt par “slimību”, kas mūs no šī vienuma atslēdza – citu pavisam, citu mazāk. Tā nu, apkrāvušies ar visādiem dzelžiem, mēs meklējam dažādas atbildes uz visādiem eksistenciāliem (un ne tikai) jautājumiem, līdz esam kļuvuši par slimību ķermenim, kura sastāvdaļa esam paši.”

 

-“Tā, nu šito man tagad vajag mazliet sagremot… Tu, tātad, gribi teikt, ka viss cilvēces progress, tehnoloģiju attīstība, sasniegumi zinātnē, enerģētikā  ir “slimība”?

 

-“Nē, slimība ir neredzēt. Neredzēt, ka viss, ko cilvēks “rada”, reāli dabā jau eksistē, pie tam, eksistē jau kopš mums neatminamiem laikiem. Šīs cilvēku radītās versijas, jeb kopijas, protams, nav pilnīgas. Reizēm, tās rada skādi pēc skādes. Tad nu rodas jautājums – kādēļ nelietot to, ko Daba mums jau piedāvā izstrādātā, gatavā versijā, vai tas būtu materiāls, enerģija, internets, valsts iekārta vai jebkas cits?”

 

Ok, nezinu, no kurienes džekam informācija, bet skaidrs, ka runa lielā mērā, pat vislielākajā mērā ir arī par mani. Tas liek mazliet sabīties, taču taipat laikā jūtu, ka te ir potenciāls interesantam turpinājumam.

 

– “Pieņemsim, ka kaut kas tajā, ko saki, man ir saprotams, bet kāds sakars tam visam ar Zemes zvaigzni?” vaicāju šim.

 

-“Tu tak vaicāji pēc tīkla, vai ne?”

 

(Apstiprinoši pamāju.)

 

-“Šī ir kontaktligzda, piekļuves punkts, portāla vārti, sauc kā vien gribi!”

 

Tas laikam ir kas dziļi simbolisks, ko vecis man tagad te stāsta, to nojaušu, tomēr iesaistos spēlē:

-“Bet man nav vada!”

 

-“Tu pats esi/būsi vads, tu pats esi/būsi štekeris, tu pats esi/būsi mobiļņiks. Viss vienā un viens visā, tā teikt.”

 

Wow, jaudīgi! Džekiem no LMT šito čali vajadzētu PR komandā dabūt, pie sevis nodomāju, bet neatļāvos to izteikt skaļi, jo īstenībā… tiešām jaudīgi.

 

Tikmēr Ķērpītis turpina:

-“Zemes zvaigznes, tās ir tikai puķītes, tikai redzamie, spožie ziediņi visam tam, ko tu neredzi. Pieskaroties/pieslēdzoties tai, tu pieslēgsies tīklam, sistēmai, visumam, sēnei vārda visplašākajā nozīmē.”

 

Zinu, ka vecis nevarēja nepamanīt manu analītisko, pat skeptisko personību, taču kaut kāda dīvaina magnētisma iespaidā es attapos pavisam turpat sāņus vecim un jau reizē ar viņu, izstiepis roku tupos sūnājā, lai pieskartos…

 

– Stop-stop-stop-op-op-op-op-pa-pa-pa-pa! Novelc zābakus!

 

– ?

 

– Tā teikt, tuvāk zemei būsi. Bez sazemējuma nebūs lidojuma!

 

Tīkls. Micēlijs. Mikoriza

 

Visādos komiksos nākamais mirklis, kad abi ar veci esam pieskārušies zvaigznei, tiktu attēlots ar “Boomm!”, “Fumm!”, “Whuu!” vai tamlīdzīgiem vārdiem košā zvaigžņveida rāmītī, bet skanēt tas varētu līdzīgi kā kinoteātrī, kad pirms filmas tiek nodemonstrētas Dolby Surround Stereo Sound basa subvūfera iespējas – tāds pagarš lejupslīdējiens basā, skaņa, kuru lieto, attēlojot, piemēram, kādas sistēmas shut down, paralēli salēninot laiku, tomēr tas nenoslēdzas ar klusumu, bet uzreiz sekojošu sistēmas palaišanu, kas notiek zibenīgā tempā, līdzīgi kā Zvaigžņu karos, kad gaisa kuģim tiek ieslēgts gaismas ātruma režīms. Nē, es nepārvērtos ne par Zibenszelli, ne citu komiksu varoni, esmu tas pats, tomēr viss apkārt gan ir mainījies. Un kā vēl mainījies! Abi ar veci esam tai pašā pieslēgšanās punktā, taču nu es īsti vairs nesaprotu, kur ir apakša, kur augša, kur debess, kur zeme, kur saknes, kur koku vaiņagi, kur astrum un kur Geastrum. Pamatni, uz kuras stāvam vairs nevaru nodēvēt par meža zemsedzi, šķiet, tā ir caurspīdīga kā stikls, kā debess, bet galvenais – es esmu TĪKLĀ! Tādā tīklā, kur līdz pat smalkākajam pavedienam redzu katru spurgaliņu, tīklā, kur savienots, šķiet, ir viss, tīklā, kurš izskatās dzīvs, tas pulsē un aug. Es apzinos, ka esmu turpat mežā, bet redzu tūkstošiem reižu vairāk, tā it kā es būtu atvēris tādus plakstiņus, par kuriem ne es, ne manas acis nezināja. Es nezinu, cik ilgs laiks pagāja, man apkārt raugoties un atvērtu muti brīnoties, kad izdzirdēju nu jau pazīstamo balsi:

 

– “Sēnes…”, vecis bija turpat smaidīgā mierā vērojot to pašu, ko redzu es un nesteidzīgi, ik pa brīdim kodījot savu ūsu galus, turpināja:

 

– “Tas viss ir sēnes. Tās ir visur – zemē, augos, kokos, klintīs, ūdenī, gaisā, dzīvniekos, arī cilvēkos. It visur. Nezinu par Omegu, bet tās noteikti ir Alfa. Savulaik, kad uz sauszemes dzīvības vēl nemaz nebija, tieši sēnes kā tādi rūpīgi krustvecāki paņēma augus aiz rociņas un no ūdens izveda sauszemē, palīdzēja tiem pielāgoties dzīvei jaunajā vidē, pabalstot tos ar pārtiku, attīstot viņu “skeletu” un “nervu sistēmu”, stiprinot saknes, tā teikt, nostabilizēties jaunajā dzīvē. Arī pašām sēnēm, protams, labums – ir ko ēst. Gadu miljoniem ritot, kad augi sadarbībā ar sēnēm bija sagatavojuši atbilstošus apstākļus, varēja ierasties arī citas dzīvības formas – no kukaiņa līdz dzīvniekam. Te visur sēne ir klāt, ne tikai vēro no malas, bet arī darbojas aktīvi no iekšas, piemēram, katrā atgremotājdzīvniekā dzīvo sēne, kas viņu vietā sagremo pārtiku, ko pats dzīvnieks nespēj. Bez sēnēm tie nevarētu ēst zāli. Kā jau teicu, sēnes ir visur. Arī tevī. Tieši tādēļ jau tu vari pieslēgties! Visi var. Tik jānopucē kontakti, tā teikt.”

 

Nav jau tā, ka es nebūtu dzirdējis par sēņu, jeb micēlija tīklojumu, tomēr tagad, kad es to reāli, uzskatāmi redzu – tīklu, kuram nav ne gala, ne malas, ne sākuma, ne beigu, primitīvais priekšstats par sēnēm kā dažādākā piegriezuma cepurītēm uz garākiem vai īsākiem kātiņiem izrādās ir tikai Sēņotnes ziediņi…

 

-“Un tas nav vienkārši tīkls, kā sēņu sakņu, jeb pareizāk to būtu saukt par hifu sistēmu,…”, vecis, it kā uzminēdams manu mazliet egoistiski-cilvēcisko vēlmi saprast, kā un ko tad šis pieslēgums varētu dot man, “… tas reāli ir nodrošinājums tam, lai augi, sēnes, koki varētu sazināties savā starpā. Jā, mikorizās sēnes ir kā tādi sakarnieki, kas savas hifas pievienojuši koku, augu saknēm, savienojot visu mežu vienā sistēmā, ja gribi, vienā organismā. Tici man, koks vienā meža malā zina to, kā klājas kokam otrā meža malā, tie viens otru var pabrīdināt, piemēram, ja vienā pusē sācies kāds kaitēkļu uzbrukums, otrā pusē koks jau sāk nodrošināt sevi ar tām barības vielām, kas stiprinās viņa spēju cīnīties.”

 

– “Ā, nu tas ir gluži kā internets!”

 

– “Stop-stop-stop-op-op-op-op-pa-pa-pa-pa! Nevis sēnes ir kā internets, bet internets ir kā pavājš sēņu tīkla atveidojums. Internets salīdzinoši ir primitīva padarīšana, faktiski operē tikai ar pāris cipariņiem un viss, kamēr koku, augu, sēņu saziņas tehnoloģija mums līdz galam īsti pat skaidra nav, tā notiek bioķīmiskā līmenī. Pie tam tā nav vienkārši tikai saziņa, šis pats tīklojums ir arī, teiksim tā, maģistrāles, ielas, pa kurām abos virzienos (no kokiem uz sēnēm un no sēnēm uz kokiem) kursē pārtikas piegādātāji. Sēnes sūta kokiem to, kas pietrūkst kokam (minerālelementi, ūdens), un otrādi – fotosintezējošs augs sēnei sūta cukurus un oglekli, tātad, reāls pasts, kura pakalpojumi pieejami arī saitē no koka uz koku.”

 

– “Ja arī es esmu šai tīklā, tad, tīri teorētiski, arī es varētu saņemt “vēstuli” no koka?”

 

– “Tad tu beidzot saprati, kādēļ es teicu, ka mani interesē ĪSTAIS tīkls. Es tev nevaru to droši apgalvot, taču padomā, kādēļ dzīvnieki bez kādiem meteorologiem, satelītiem un seismometriem zina par kādas dabas stihijas tuvošanos, kā putni zina, ka šogad var atgriezties no Āfrikas Latvijā agrāk, jo pavasaris iestājies agrāk? Tā informācija ir visur (gluži kā sēnes), tik jāspēj to uztvert un nolasīt. Iespējams, tev ar “vēstulēm” no koka, sēnēm, augiem, putniem, dzīvniekiem ir pilna “pastkaste”, tikai tev nav pastkastes atslēga. Tu to esi pazaudējis.”

 

Sajutos mazliet vainīgs. It kā jau speciāli neko zaudējis netiku, taču nevar noliegt to, ka īstenībā jau cilvēki brīžam itin labi nojauš, jūt, ka un kad ko dara galīgi ačgārni, īpaši attieksmē pret Dabu, lietu dabisko kārtību, bet turpina to darīt, aizbildinoties ar pašu radīto sistēmu, kura sabrukšot, ja kustības būs par strauju. Es laikam sāku tā pa īstam saprast, ko vecis man stāsta.

 

– “Vai tā nebūtu viena fantastiska valsts iekārta, kurā problēmās nonākušie bez kādiem iesniegumiem, pieprasījumiem, apspriešanām tiek pie vispārēja atbalsta, nepaliekot nevienam neko parādā? Jo, piemēram, mežā tā ir – lielāki, stiprāki koki atbalsta vājos ar papildus uzturvielām. Vai tie nebūtu perfekti lēmumi, kas pieņemti maksimāli objektīvā veidā, balsojumā piedaloties pilnīgi visiem un visam? Kaut gan vienkāršāk un arī pareizāk būtu, ja mēs tā pavisam praktiski saprastu, ka tie “visi” ir viens un otrādāk, ka mēs, cilvēki, esam tikai kāds neliels orgāniņš milzīgā organismā, kurš mums palīdzēs, ja radīsies kāda nepietiekamība, piemēram, ja kaut ko nevaram pacelt ar vienu roku, otra tak automātiski nāk palīgā, taču mēs uzvedamies savādāk, kā parazīti, kā no ārpuses kopējam ķermenim, kā citplanētieši, kas piedzimuši uz šīs planētas. Mēs savā “varenībā” aizmirstam to, ka dabas dabā ir mainīgums, transformēšanās, arī piemērošanās – ja kāds orgāns organismā nav vajadzīgs vai pat uzvedas kaitnieciski, tas var tikt “amputēts”. Protams, es runāju par evolūciju pietiekami ilgstošā laika periodā. Tu man tiki vaicājis, vai tad visām cilvēka radītajām tehnoloģijām un sasniegumiem zinātnē nav nekādas nozīmes. Protams, ir, bet iedomājies, kas par lēcienu būtu, ja mēs to visu darītu, tā pa īstam pieslēguši savas smadzeņu “hifas” šai, gatavajai infrastruktūrai! Starp citu, man šķiet, ka atšķirība starp cilvēku parasto un tādu, ko dēvējam par radošu personu ir tikai tajā, ka pēdējam pieslēguma štekeris ir mazāk apsūbējis. Vai esi iedomājies, kādēļ ir tā, ka dažādās pasaules malās vienlaicīgi rodas līdzīgas, pat identiskas idejas, vai tās būtu zinātniskas vai mākslinieciskas? Mēs mēdzam to apšaubīt, sakot, ka tas ir plaģiāts, bet tai pat laikā teiciens par to, ka idejas lido gaisā mums arī patīk. Es teiktu, ka gaisā lido sēnes, ja gribi – gaisā ir neredzama micēlija pinums, kuram daži pieslēdzas, bet vairums ne.”

 

Te tev nu bija “ķērpītis” no pasakas ar sēņu groziņu rokās, nodomāju… Esmu dzirdējis pusfantastiskus stāstus par šamaņiem, kas vada savas ciltis, pavisam praktiskus padomums vaicājot… sēnei. Labi, cita lieta, cik pieņemami izklausās halucinācijas izsaucošo sēņu ēšana, tomēr jautājums tai tiek uzdots un atbilde saņemta – lopu ganāmpulks jāved tajā vai tajā virzienā, jo tur un tur ir labas ganības. Tagad man tas tik fantastiski vairs neizklausās, šamanis vienkārši ir pieslēdzies tīklam, gluži kā es tagad, un kaut kādā mērā ar mani runā sēne. Lietas top skaidrākas un es nevēlos atslēgties.

 

Nepamanīju to momentu, kurā mežs atguva savu parasto izskatu. Pirms laiciņa spoži redzamais nu ar aci vairs saskatāms nebija, taču sajūta, ka esmu vēl iekšā, mani nav pametusi. Vēlējos vēl pavaicāt vecim, kā viņu sauc un kas viņš tāds ir, bet arī viņš bija pazudis. Es pavisam skaidri zināju, uz kuru pusi nu man jāiet, un tas nav tikai konkrētā meža sakarā, bet vispār – uz kuru pusi man jāiet. Bija jau pavisam tumšs, zvaigznes nu vairs varēja saskatīt tikai tās, kas debesīs, taču katrā solī, ko sūnājā minu, jutu simtiem, pat tūkstošiem metru garu pavedienu, hifu, micēlija pinumu. Jau tuvojos mežmalai, kad pēkšņas, asas sāpes izrāva mani no domām par visu, ko nupat biju pieredzējis. Uzkāpu čiekuram. Bļāviens, zābakus atstāju mežā!

 

Epilogs

 

Ir pagājis jau kāds laiciņš. Kopš mana piedzīvojuma mežā daudz kas ir mainījies – pārdevu visus savus biznesus, sakārtoju savu personīgo dzīvi, daudz laika veltīju sev, darbam ar sevis apzināšanos kā mazu, bet svarīgu orgāniņu vienā lielā organismā. Vislabāk tas sokas, atrodoties mežā, kura apmeklētājs pat bez groziņa un nazīša nu es esmu itin bieži. Nodibināju jaunuzņēmumu, kas audzē micēliju un no šī materiāla ražoju sandalas, tā teikt, “tuvāk zemei”. Kad eju mežā, vienu, pirmo uzražoto pāri visu laiku nēsāju līdzi, gribas uzdāvināt, bet nez’, vai Viņu vēl kādreiz satikšu.

ATPAKAĻ